Pēc trim mēnešiem esmu atgriezusies Kioto, Japānā. Rudens sarkanos, zeltainos un brūnos toņus ir nomainījuši pavasara zaļie, sārtie un baltie. Kioto nav vēl skaistāka, tā vienkārši ir citādāka. Bez krāsainajiem kokiem, krūmiem un ziediem gaisā un uz cilvēkiem var sajust arī drebēšanu: tā ir sakura jeb ķiršu ziedi. Aprīlis ir visgaidītākais mēnesis kalendārā.Divas vai trīs nedēļas koki Japānas ielās, parkos un dārzos ir klāti ar šiem mazajiem baltajiem vai bāli sārtajiem ziediem, gaiss ir svētku noskaņās, un pavasaris triumfē.

Vienīgais izņēmums no šīs baltās krāsas eksplozijas ir Karesansui jeb sausie dārzi. Tie paliek nemainīgi - nemainīgi un noslēpumaini, ar savu abstrakto smilšu, akmeņu un sūnu ainavu.

Sakuras ietekme uz japāņiem ielās ir neaprakstāma. Ikviens pēc darba dodas uz ielām, lai svinētu šos skaistos ziedošos kokus. Sakuras laikā japāņi ir īsti tūristi savā zemē. Ikviens iet pa ielām ar paceltiem kakliem, lai apbrīnotu ziedus. Kameras ir uzliesmojušas, tiek fotografēti ķiršu koki un uzņemti attēli blakus tiem.Tas ir neparasti, kā daži vienkārši ziedoši koki var ietekmēt augsti tehnoloģiski domājošus iedzīvotājus. Sakuru drudzis skar gan vecus, gan jaunus. Neviens no tā neizbēg.

Tikai gadsimtiem ilgs Dabas kults un dziļa ticība universālās atjaunošanās fenomenam izskaidro šo attieksmi, kas ir tik neparasta 21. gadsimtā un vēl jo mazāk - Rietumu pasaules it kā izsmalcinātajā slānī.

Kioto, nelielā pilsētā (tikai 1,5 miljoni iedzīvotāju salīdzinājumā ar Tokijas 37 miljoniem), sakuras ir romantiskākas. Imperatora dārzos, pilsētas parkos un Giona ielās ķiršu koki robežojas ar dažādiem ūdensceļiem. Kioto sakuru laikā mums šķiet kā pastkartes vīzija, liekot aizmirst, ka tā ir pilsēta, kurā ir arī ciešanas un darbs. Tāpat kā visā.

Gandrīz no jebkuras vietas Kioto var redzēt kalnus, kas to ieskauj no austrumiem, ziemeļiem un rietumiem: Kitajamu, Higašijamu un Aarašijamu. Rudenī tie izskatās kā rāmis, reizēm sarkanīgi, reizēm zeltaini; tagad tie ir kā zaļš rāmis, ko caurvij iespaidīgas vietas, kas redzamas vairāku kilometru attālumā.

Tokijā

Es nolēmu braukt ar Šinkansenu (ātrgaitas vilcienu) un doties apskatīt Sakuru pasaules visblīvāk apdzīvotajā metropolē.

Mana viesnīca atradās blakus Šibas parkam, un es nolēmu doties uz turieni. Es sastapos ar vēl nebijušu izrādi. Parkā bija tūkstošiem cilvēku, kas sēdēja, gulēja vai stāvēja uz milzīgiem ziliem plastmasiem. Tur viņi pikņikoja, dziedāja, dejoja, flirtēja, spēlēja, gulēja vai sarunājās. Visu vecumu cilvēki pavadīja atpūtas dienu, svinot maigāku temperatūru,galvenokārt, un apbrīnot Sakuru.

Iestājoties tumsai, es atgriezos parkā, lai pārliecinātos, kādā stāvoklī tam vajadzētu būt pēc visām šīm ballītēm. Zilā plastmasa bija pazudusi, ievietota šim nolūkam paredzētajos konteineros. Uz zemes nebija redzama pat drupatas, nemaz nerunājot par aizmirstu papīru vai pudeli. Es pajautāju japāņu draugam, kā viņiem izdodas uzturēt tik ātrus un efektīvus pilsētas pakalpojumus. Viņš paskatījās uz mani arViņš paskaidroja, ka tad, kad visi "piknikanti" aizbrauc, viņi ņem līdzi atkritumus. Kāds labs piemērs tas būtu mūsu cilvēkiem...

Tokijas sakuras atšķiras no Kioto: tās vairāk koncentrējas parkos nekā ielās, tāpēc šajā gadalaikā tie ir populārākais galamērķis. Tokijas parki, kas saglabājušies no Edo laikmeta krāšņuma, pirms divsimt gadiem lielākoties bija Daymio, kungu un milzīgu zemju īpašnieku, kuriem sešus mēnešus gadā bija jādzīvo Tokijā, privātie dārzi.

Hama Rikju man bija skaistākais parks Tokijā. Kontrasts starp ķiršu ziedu maigumu un apkārt esošo ēku pilsētniecisko brutalitāti akcentē noslēpumaino dualitāti, kas man ir Japāna. Konservatīva un moderna, tradicionāla un drosmīga, auksta un emocionāla, tehnoloģiska un bukola - šīs civilizācijas pastāvēšana 21. gadsimtā ir pastāvīgs paradokss.

Es nekad neaizmirsīšu kādu vēlu pēcpusdienu Kioto. Kādu pēcpusdienu, kad, sēžot uz tatami savā istabiņā Rjokanā šajā pilsētā, es paskatījos pa logu un ieraudzīju, kā dejo daži mazi balti plankumiņi. "Ķiršu ziedi sāk krist," es nodomāju. Es paskatījos tuvāk. Tas nebija tas. Tās bija sniegpārslas, kas krīt no debesīm.

Foto: Vera Nobre da Costa